Cenzūra Padomju Savienībā: filmas “Elpojiet dziļi” piemērs
Latviešu valodas kursa baigās man vajadzēja uzrakstīt eseju. Tā gan nav par ceļošanu, bet drīzāk par vēsturi, un tā kā man būtu žēl, ja viņa ķertu digitālos putekļus mana datora dziļumos, es tajā gribētu ar jums padalīties.
Padomju Savienība bija režīms, kur visus masu informācijas līdzekļus pakļāva cenzūrai. Tas bija ne tikai Krievijas Padomju Sociālistiskajā Republikā, bet arī okupētās teritorijās, piemēram, Latvijā. Šī eseja ir par filmu “Elpojiet dziļi” šīs cenzūras kontekstā.
Kas ir cenzūra?
Cenzūra Padomju Savienībā bija padomju valsts iestāžu un komunistiskās partijas kontrole pār filmu, mūzikas, fotogrāfiju, grāmatu un citu informācijas līdzekļu saturu un izplatīšanu.
Mērķis bija aizliegt vai ierobežot idejas un ziņas, kas bija bīstamas padomju varai. Tāpēc visus kanālus novēroja. Cenzūra arī bija nepatiesas informācijas izplatīšana.
Kas tika cenzēts?
Pretpadomju propaganda tika cenzēta. Piemēram, negatīva informācija par situāciju Padomju Savienībā. Tika cenzēts arī tas, kas neatbilda ideoloģiskām prasībām. Un tāpēc arī mākslas darbi, kas kritizēja Padomju Savienību, tika cenzēti.
Filma “Elpojiet dziļi”.
Filma “Elpojiet dziļi” ir par mūzikas cenzūru Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Filmu uzņēma sešdesmitajos gados Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Filmas sižets arī attēlo šo laiku. “Elpojiet dziļi“ kritizē cenzūru Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā, un interesanti ir, ka ar filmu izdarīja to, ko filma kritizē.
Sākumā informācija par filmu un filmas saturu. Filma ir no 1967. gada; tā kā Latvija šajā laikā bija zem Padomju Savienības okupācijas ir ļoti interesanti, ka filma ir gandrīz pilnībā latviešu valodā. Filmas režisors ir latvietis Rolands Kalniņš.
Filma ir par mūzikas grupu “Optimisti”. Šajā grupā ir septiņi muzikanti: pianists, divi ģitāristi, basists, sitamo instrumentu spēlētājs, trompetes spēlētājs un dziedātājs. Viņi ar telefonu montieri Cēzaru Kalniņu raksta mūziku un spēlē to. Cēzars tikai reti dzied, bet ir svarīgs grupai, jo viņš raksta tekstus. Publikai ļoti patīk viņu dziesmas.
Pēc viena viņu koncerta kritiķe Anita Sondore raksta recenziju par grupas dziesmām. Viņa apgalvo, ka dziesmas esot frivolas, teksti esot nepiedienīgi un tāpēc jaunatnei nepiemēroti. Tāpēc kultūras komiteja apspriedīs tekstus un izlems grupas nākotni.
Kritikas dēļ grupas menedžeris grib mainīt visus tekstus un arī svītrot dažas dziesmas pavisam. Rezultāts ir konflikts starp Cēzaru un menedžeri, jo Cēzars domā, ka teksti nav problemātiski. Mūzikas grupa ir pa vidu, bet viņi ir drīzāk Cēzara pusē.
Komitejas sēdē komiteja runā ne tikai par dziesmām, bet arī par vispārīgām tēmām. Rezultāts ir ka komiteja grib diktēt, kas jaunatnei jāklausās. Interesanti ir, ka komiteja nedzirdēja nevienu grupas dziesmu. Viņi tikai atkārto kritiķes Anitas Sondores viedokli. Piemēram, vienai sievietei jautā par viņas viedokli. Viņa tikai lasa priekšā no recenzijas. Menedžeris prezentē labotos tekstus. Viņus pieņem. Bet Anitas viedoklis mainās, un viņa apciemo Cēzaru mājās. Tur piezvana menedžeris un priecājas, ka viņš “ar grupu” uzvarēja. Viņš piedāvā: Mainīt ne tikai tekstus bet arī dziesmu vārdus un grupas nosaukumu. Cēzars to negrib un noliek klausuli. Grupa ir Cēzara pusē un viņi turpina uzstāties ar vecām un jaunām dziesmām. Bet tās nav laimīgas beigas, jo nav zināms vai tās ir cenzētas vai nē.
Filmā grupai ir divas “problemātiskas” dziesmas, pēc kritiķes domām. To dziesmu teksti nav filmā. Tātad nevar pateikt vai tās tiešām ir frivolas vai nē. Citas dziesmas manuprāt nav frivolas un nav problemātiskas. Bet cenzēt tās liekas Padomju Savienībai tipiski.
Filmas “Elpojiet dziļi” cenzūra.
“Elpojiet dziļi” bija aizliegta padomju laikos. To atteicās rādīt 1967. gadā, nesakot kāpēc. Bet ir acīmredzami, ka filma kritizē Padomju Savienību.
Sākumā filmas nosaukums bija “Četri balti krekli”, kā filmas galvenā dziesma. Nosaukumu izmainīja, jo gribēja mēģināt publicēt filmu ar citu nosaukumu. Filmu rādīja tikai filmu festivālos. Vienalga viņa bija ļoti populāra Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Septiņdesmitajos gados to rādīja televīzijā. Premjera kinoteātros bija tikai 1986. gadā, atmodas laikā.
Cenzūra filmā.
Ja nodarbojas ar filmu “Elpojiet dziļi”, var atrast divas cenzūras: Cenzūra filmā, un filmas cenzūra realitātē. Tāpēc filma ir interesanta cenzūras kontekstā.
Filmas sižetā ir vairāki cenzūras veidi. Pirmkārt kritiķes recenzija. Viņai nepatīk dziesmas un viņa domā tās nav laba māksla. Bet liekas, ka kritiķi neinteresē ideoloģija. Nākamā ir kultūras komitejas cenzūra. Komiteja grib diktēt, kas jaunatnei jāklausās. Viņi to dara ideoloģijas dēļ. Viņam māksla nav svarīga. Un beidzot, grupas menedžera pašcenzūra. Liekas, ka viņu neinteresē māksla, neinteresē ideoloģija, bet interesē nauda. Tas ļoti labi parāda, ka cenzūras motīvi ir dažādi. Filma arī parāda, ka cenzūra varētu padarīt mākslu sliktāku. Piemēram, grupa saka, ka viņu dziesmas, kam izņem problemātiskās vietas būtu bez jēgas.
Noslēgums.
Filma “Elpojiet dziļi” ir par mūzikas cenzūru un filma arī bija filmu cenzūras upuris. Filma kritizē cenzūru un arī parāda vairākus cenzūras veidus ar dažādiem motīviem.
Elpojiet dziļi aizliedza padomju laikos, nesakot kāpēc. Filmas nerādīšana pasargāja padomju režīmu, bet nepasargāja cilvēkus. Es domāju, ka filmas saturs nav problemātisks un neapdraud nevienu. Ir ļoti žēl, ka un kā Padomju Savienībā tika cenzēts, bet tagad mums ar to jānodarbojas un no tā jāmācās.
Grupa Menuets šajā vasarā Rīgas Svētkos
No kurienes es zinu filmu?
Grupa Menuets uzņēma filmas dziesmas savā repertuārā un spēlē tās vēl tagad. Piemēram šajā vasarā Rīgas Svētkos. Tur es redzēju filmu pirmo reizi ar manu draugu (viņš man pārtulkoja).